Mazuļi

Mazuļi

Dabā gailīša tēviņa teritorija parasti ir sekla peļķe vai rīsu lauks, 1-3 metrus diametrā. Tur tas veido burbuļu ligzdu. Mātītes ir mazāk teritoriālas un vairāk klīst apkārt. Kad mātīte atrod tēviņa teritoriju un tēviņš viņu pamana, tas aizvilina mātīti pie ligzdas.

Tad sākas pārošanās rituāls: tēviņš ar ķermeni “apskauj” mātīti, it kā izspiestu no tās ikrus. Parasti vienā reizē iznāk 1-10 ikri. Tēviņš tos tūlīt apaugļo un aiznes uz ligzdu. Tikmēr mātīte pēc apskāviena ir paralizēta un, grimstot dibena virzienā, izskatās mirusi. Dažas mātītes netiek paralizētas un palīdz tēviņam savākt ikrus. Pēc dažām sekundēm tā atgūstas, un process turpinās, līdz ikri ir iznērsti.

Pēc tam tēviņš mātīti padzen un turpmāko laiku sargā ligzdu, ikrus un vēlāk arī mazuļus.

Ikri

Gailīšu ikri ir balti vai dzeltenīgi. Tos parasti viegli pamanīt burbuļu ligzdā, ja tēviņš nav paslēpis visus ikrus zem lapas vai citur.

Dzimuma noteikšana

Jaunām zivīm, kas jaunākas par 3-4 mēnešiem, dzimumu var būt ļoti grūti noteikt. Arī profesionāli audzētāji bieži kļūdās. Tāpēc zooveikalā labāk izvairīties no pašiem mazākajiem gailīšiem, kuriem dzimumu pēc ķermeņa formas un spurām noteikt visgrūtāk.

Drošākā pazīme ir balts punktiņš uz jaunas mātītes vēdera. Tas atrodas tieši priekšā anālajai spurai un ir olvada gals, kura tēviņiem dabiski nav.

Jāskatās arī uz spurām. Pirmā atšķirība bieži ir tā, ka tēviņiem anālās spuras aizmugure kļūst smailāka, taču arī tas nav droši.

Mātītēm vēders ir resnāks, un tas redzams diezgan agri. Skatoties uz ķermeņa formu, vēlams no augšas, atšķirību ātri iemācās pamanīt.

Ja esat veltījis laiku gailīšu vērošanai, arī uzvedība var palīdzēt. Paiet laiks, līdz to iemācās, taču rodas intuīcija, vai zivs izskatās vīrišķīga vai sievišķīga.

Īsumā: neviena metode nav droša. Olvads zem mātītes vēdera ir drošākā un agrākā pazīme. Ja tā nav redzama, zivs ir tēviņš vai ļoti jauna. Citādi jātrenē intuīcija.

Barība

Mazuļiem ir citas prasības pret barību nekā pieaugušām zivīm. Pirmkārt, mazuļiem ir daudz mazāka mute, tāpēc barībai jāatbilst izmēram. Otrkārt, tie strauji ēd un aug, tāpēc vajadzīga augsta uzturvērtība. Sākumā vislabākā ir dzīvā barība, ar kuru izaug daudz vairāk mazuļu.

Mazuļiem ir arī mazi kuņģi un tie jābaro daudz biežāk nekā pieaugušas zivis. Pieaugušas zivis var iztikt līdz divām nedēļām bez barības un jābaro tikai tik, cik spēj apēst dažās minūtēs; mazuļi jābaro gandrīz nepārtraukti un ar tik daudz, cik spēj uzņemt.

Attīstības problēmas

Grūtākais audzēšanā nav panākt vecāku nārstu, bet izaudzēt mazuļus. Daži vienmēr iet bojā ģenētisku defektu, kļūdu vai nestabilu ūdens rādītāju, slimības, negadījumu un nejaušību dēļ. Šeit darbojas divi likumi: Mērfija un Darvina.

Mazuļiem augot vajadzīga arvien lielāka vieta, citādi daudzi pārstāj augt vai iet bojā. Šādā ziņā ir “noderīgi”, ka daži mazuļi ir vājāki par citiem.

Ja mazuļiem ir defekti, piemēram, trūkst ķermeņa daļu vai ir izliekts mugurkauls, tie pēc iespējas drīzāk humāni jānogalina, lai mazinātu ciešanas un dotu labākus apstākļus pārējiem. To var ātri un efektīvi izdarīt, defektīvos mazuļus izbarojot lielākiem mazuļiem vai zivīm.